Kāpēc mazulis elpo tik skaļi - parastās skaņas, brīdinājumu pazīmes un kad meklēt palīdzību

Retajam jaunajam vecākam nav gadījies nakts vidū sastingt, sadzirdot no gultiņas kādu neparastu skaņu. Kluss šņāciens, īss pīkstiens, graboša ieelpa, kas šķiet pārāk skaļa tik mazam cilvēkam. Ja esat domājuši: „Kāpēc mans mazulis elpo tik savādi?”, jūs noteikti neesat vieni.

Zīdaiņi elpo skaļāk un daudzveidīgāk nekā pieaugušie. Viņu elpceļi ir šauri, elpošanas ritms vēl nostabilizējas, un pat neliels gļotu daudzums var radīt iespaidīgu troksni. Vairumā gadījumu tas nav bīstami. Taču dažas skaņas var liecināt par apgrūtinātu elpošanu, kad palīdzība vajadzīga nekavējoties. Zinot, ko vērot, ir vieglāk saglabāt mieru un saprast, kad vecāku satraukumam ir pamats.

Kāpēc mazuļa elpošana mēdz būt tik trokšņaina

Jaundzimušā un maza zīdaiņa elpošana būtiski atšķiras no vecāku bērnu un pieaugušo elpošanas. Elpošanas sistēma vēl nobriest, bet organisms pirmajos mēnešos strauji pielāgojas dzīvei ārpus mammas vēdera.

Ir vairāki pilnīgi ikdienišķi iemesli, kādēļ mazuļa elpošana var šķist skaļa, nevienmērīga vai raupja:

• Ļoti šauri elpceļi: pat mazliet piekaltušu gļotu vai piena atgrūšanas radīta kairinājuma rīklē var izraisīt skaļu elpošanu.
• Šauras deguna ejas: pirmajos dzīves mēnešos bērni pārsvarā elpo caur degunu. Tāpēc vieglas iesnas var radīt iespaidu, ka zīdainis šņaukājas, šņāc vai ir stipri aizlikts.
• Gļotu uzkrāšanās: zīdainis vēl nemāk izšņaukt degunu vai efektīvi izklepot sekrētu, tādēļ gļotas bieži dzirdamas daudz labāk, nekā redzamas.
• Nenobriedis elpošanas ritms: maziem bērniem, īpaši miegā, elpošana var būt neregulāra.
• Mīksti elpceļu audi: dažiem bērniem ir laringomalācija, kad audi virs balsenes ir mīkstāki un ieelpas laikā nedaudz ievelkas uz iekšu.

Svarīgāka par pašu skaņu ir bērna pašsajūta kopumā. Vai viņš ir sārts, nomodā reaģē ierasti, labi ēd un starp elpas vilcieniem izskatās mierīgs? Tās ir labas pazīmes.

Parastas mazuļa skaņas, kas bieži satrauc vecākus

Šņākšana un mazuļa krākšana

Mazuļa krākšana un šņākšana ir bieži sastopama, jo īpaši jaundzimušā periodā. Mazajās deguna ejās pietiek ar pavisam nelielu gļotu daudzumu, sausu telpas gaisu vai neērtāku galvas pozu, lai elpa kļūtu dzirdama.

Biežāk tas novērojams pēc ēšanas, guļot uz muguras vai saaukstēšanās laikā. Deguns var skanēt aizlikts arī tad, ja ārā gandrīz nekas netek.

Var palīdzēt zīdaiņiem paredzēti fizioloģiskā šķīduma pilieni vai aerosols. Ja nepieciešams, gļotas var ļoti saudzīgi atsūkt ar deguna aspiratoru. To nevajadzētu darīt pārāk bieži, jo deguna gļotāda var kļūt sakairināta un pietūkt vēl vairāk.

Neregulāra, klusa krākšana parasti nav satraucoša. Tomēr par to vērts pastāstīt ģimenes ārstam vai pediatram, ja bērns krāc skaļi katru nakti, elpošanā ir pauzes vai viņš slikti ēd un šķiet neparasti noguris.

Periodiska elpošana zīdainim

Viens no īpatnējiem, bet bieži vien normāliem elpošanas veidiem ir periodiska elpošana zīdainim. Mazulis var uz brīdi, parasti līdz 10 sekundēm, neieelpot, pēc tam veikt vairākas ātrākas elpas un atgriezties pie ierastā ritma.

Tas var izskatīties šādi:

1. Vairākas vienmērīgas ieelpas un izelpas
2. Īsa pauze, parasti īsāka par 10 sekundēm
3. Dažas ātrākas elpas
4. Atkal mierīgs, ierasts ritms

Šāds ritms ir īpaši raksturīgs jaundzimušajiem un biežāk redzams miegā. Smadzeņu elpošanas regulācijas centri vēl nobriest, tādēļ ritms ne vienmēr ir vienāds. Bērnam augot, tas parasti kļūst retāks.

Nevajag panikā skaitīt katru sekundi, labāk vērot bērnu kopumā. Ja pauze ir īsa, bērns saglabā sārtu ādas krāsu, ir atslābis un drīz atsāk normāli elpot, tas visbiežāk ir normas variants. Ja pauze ilgst vairāk nekā 10 sekundes, bērns kļūst bāls, pelēcīgs vai zilgans, ļengans vai grūti pamodināms, nepieciešama steidzama mediķu palīdzība.

Grunčēšana zīdainim miegā

Neregulāra grunčēšana zīdainim miegā var būt pavisam parasta. Zīdaiņi guļ trokšņaini - viņi sten, grozās, iepīkstas, sasprindzinās un izdod dažādas pārsteidzošas skaņas, pārejot no viena miega posma uz citu.

Reizēm šīs skaņas saistītas ar gremošanu. Jaundzimušais var ļoti saspringt, mēģinot izvadīt gāzes vai vēdera izeju, arī tad, ja vēdera izeja ir mīksta. Tas pats par sevi nenozīmē aizcietējumu.

Svarīgi, lai tas notiktu tikai reizēm. Pa kādai stenēšanai miegā vai vēdera izejas laikā parasti nav nozīmes. Taču grunčēšana ar katru elpas vilcienu ir citāda situācija un var liecināt par elpošanas grūtībām.

Mazuļa ikšana

Mazuļa ikšana ir ļoti izplatīta un gandrīz vienmēr nekaitīga. To izraisa diafragmas - muskuļa zem plaušām, kas piedalās elpošanā - īslaicīgas, negribētas saraušanās. Zīdaiņa diafragma vēl ir jutīga un viegli reaģē uz dažādiem kairinājumiem.

Ikšķus var izraisīt ēšana, gaisa norīšana, raudāšana, uztraukums vai pilns vēders. Daži mazuļi ikšķ katru dienu, citiem tas atkārtojas pēc gandrīz katras ēdienreizes.

Ikšķi bērnam nesāp un parasti nav jāārstē. Nav vajadzīgi tautas paņēmieni, biedēšana vai elpas aizturēšana. Var mēģināt pēc ēšanas kādu brīdi paturēt mazuli vertikāli, piedāvāt mazākas porcijas biežāk un palīdzēt atraudziņai iznākt mierīgi. Visbiežāk ikšķi beidzas paši no sevis.

Trokšņaina elpošana, kurai var būt vajadzīga ārsta konsultācija

Ne katra skaņa ir tikai jaundzimušā īpatnība. Ja neesat pārliecināti, nofilmējiet vai ierakstiet īsu skaņas fragmentu, ko parādīt ģimenes ārstam, pediatram vai bērnu māsai. Nereti bērns aizdomīgo skaņu pārstāj radīt tieši tad, kad nonāk ārsta kabinetā.

Stridors jeb pīkstināšana ieelpas laikā

Pīkstināšana zīdainim jeb stridors ir augsta, čīkstoša vai asa skaņa, kas visbiežāk dzirdama ieelpojot. Tā var kļūt izteiktāka, bērnam raudot, ēdot, guļot uz muguras vai satraucoties.

Biežs iemesls ir laringomalācija zīdainim. Šādā gadījumā mīkstie audi virs balsenes ieelpas laikā īslaicīgi ievelkas uz iekšu. Skaņa vecākiem var šķist biedējoša, tomēr viegla laringomalācija bieži pāriet pati, elpceļiem kļūstot stingrākiem. Parasti uzlabojums notiek pirmajos 12 līdz 18 dzīves mēnešos.

Iespējamās laringomalācijas pazīmes zīdainim:

• Augsta skaņa ieelpojot, jo īpaši raudot vai satraucoties
• Skaļāka elpošana, guļot uz muguras
• Trokšņaina ēšana
• Bieža atgrūšana vai refluksam līdzīgas pazīmes
• Skaņas mazināšanās, bērnam nomierinoties vai atrodoties vertikālākā pozā

Lai gan laringomalācija bieži ir viegla, ilgstošs stridors vienmēr jāizvērtē ārstam. Smagākos gadījumos tas var traucēt ēšanu, svara pieaugumu vai skābekļa uzņemšanu. Ātrāk meklējiet palīdzību, ja bērns ēšanas laikā aizrijas, slikti pieņemas svarā, viņam ir elpošanas pauzes vai zilganas lūpas.

Pastāvīga sēkšana

Zīdaiņa sēkšana parasti ir muzikāla, svilpojoša skaņa, kas biežāk dzirdama izelpā. Tā atšķiras no šņākšanas aizlikta deguna dēļ. Sēkšana var liecināt, ka gaiss plūst caur sašaurinātiem apakšējiem elpceļiem.

Sēkšana zīdaiņiem var rasties vīrusu infekciju, piemēram, bronhiolīta, laikā, kas Latvijā biežāk sastopams vēsajā sezonā. To var izraisīt arī citi elpceļu kairinājuma vai sašaurinājuma iemesli. Ļoti mazam bērnam jauna vai nepārejoša sēkšana būtu jāizvērtē ārstam, īpaši, ja tai pievienojas klepus.

Iesnas var radīt skaļu elpošanu, pat ja patiesībā sēkšanas nav. Vecākiem nav pašiem jāuzstāda diagnoze pēc skaņas. Vērojiet, cik daudz piepūles bērnam prasa elpošana. Vai viņš elpo brīvi, vai arī šķiet, ka katra elpa nāk ar grūtībām?

Klepus zīdainim - kad tas ir normāli un kad jārīkojas

Atsevišķs klepus zīdainim ir normāls. Bērns klepo, lai atbrīvotu elpceļus no siekalām, gļotām vai piena, kas ēšanas laikā nonācis nepareizajā vietā. Viena vai divas ieklepošanās reizes pēc pudelītes vai pastiprinātas siekalošanās laikā parasti nav iemesls uztraukumam.

Ja klepus turpinās vairākas dienas vai atkārtojas bieži, jāsazinās ar ģimenes ārstu vai pediatru, it īpaši, ja bērns ir ļoti mazs. Iemesls var būt vīrusu infekcija, atvilnis, gļotas, kas tek uz rīkli, vai elpceļu saslimšana, kurai vajadzīga apskate.

Pievērsiet uzmanību klepus raksturam. Vai tas parādās galvenokārt ēšanas laikā? Vai naktīs kļūst stiprāks? Vai bērns pēc klepus vemj, atsakās no ēšanas vai ir neparasti miegains? Šī informācija ārstam palīdzēs saprast iespējamo cēloni.

Rēcošs, rejošs klepus

Skarbs, rejošai suņa rējienam līdzīgs klepus var liecināt par krupu. To visbiežāk izraisa vīruss, kas rada tūsku balsenes un trahejas apvidū. Nereti sākumā ir iesnas, bet klepus kļūst izteiktāks tieši vakarā un naktī.

Vēsa, mierīga vide bērnam var palīdzēt justies labāk. Dažkārt vecāki pamana uzlabojumu, īsu brīdi uzturoties vannasistabā ar mitrāku gaisu, taču bērnu nedrīkst turēt tieši pie karsta tvaika, jo apdegumus var gūt ļoti ātri. Turiet bērnu vertikāli, mieriniet viņu un meklējiet medicīnisku padomu, ja rejošajam klepum pievienojas trokšņaina elpošana miera stāvoklī, pieaugošs nemiers vai grūtības paēst.

Grunčēšana ar katru elpu

Tas nav tas pats, kas reizēm dzirdama stenēšana miegā. Ja bērns grunč ar katru izelpu, iespējams, viņš cenšas noturēt elpceļus atvērtus. Tā var būt nopietnu elpošanas traucējumu pazīme.

Ja šāda grunčēšana ir pastāvīga gan miegā, gan nomodā un sakrīt ar katru elpas vilcienu, nekavējoties meklējiet medicīnisku palīdzību. Negaidiet, vai tas pāries pēc nākamās diendusas.

Bīstamības pazīmes: kad nepieciešama neatliekama palīdzība

Zīdaiņa stāvoklis var pasliktināties ātri, tādēļ elpošanas problēmas nevajadzētu vienkārši novērot mājās. Zvaniet 113 vai 112, vai dodieties uz tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu, ja pamanāt kādu no šīm pazīmēm:

• Vairāk nekā 60 elpas minūtē, kad bērns ir mierīgs
• Ievelkas āda starp ribām, zem ribu loka vai kakla bedrītē ar katru elpu
• Deguna spārnu plivināšanās, kad nāsis atkārtoti paplašinās ieelpas laikā
• Zilganas, pelēkas vai izteikti bālas lūpas vai mēle
• Grunčēšana ar katru elpas vilcienu
• Bērns nevar paēst, jo elpot ir pārāk grūti
• Bērns ir ļengans, neparasti miegains, grūti pamodināms vai reaģē daudz vājāk nekā parasti
• Elpošanas pauze ir ilgāka par 10 sekundēm vai to pavada ādas krāsas maiņa

Neraizējieties, ka varētu izskatīties pārāk piesardzīgi. Ja ir aizdomas par elpošanas grūtībām, bērns jāizvērtē savlaicīgi. Ja mainās ādas krāsa vai redzams, ka mazulis cīnās par elpu, rīkojieties uzreiz.

Ko var darīt mājās, ja elpošana ir viegli trokšņaina

Ja bērns kopumā jūtas labi, bet viņam ir vieglas iesnas vai parastas jaundzimušā elpošanas skaņas, komfortu var uzlabot ar dažiem vienkāršiem soļiem:

• Pēc ēšanas īsu brīdi paturiet bērnu vertikāli.
• Aizliktam degunam lietojiet fizioloģiskā šķīduma pilienus, bet atsūkšanu veiciet tikai tad, ja tā tiešām nepieciešama.
• Ja pilna ēdienreize bērnu nogurdina, piedāvājiet ēst biežāk un mazākās porcijās.
• Uzturiet telpu patīkami vēsu, regulāri vēdiniet un nepieļaujiet tabakas dūmus bērna tuvumā.
• Gulēt bērnu vienmēr lieciet uz muguras, uz stingras un līdzenas guļvietas.
• Nelietojiet spilvenus, matrača pacēlājus vai miega pozicionētājus, jo tie zīdaiņa miegam nav droši.

Uzticieties tam, ko redzat. Ja zīdainis elpo skaļi, bet labi ēd, aug, ir sārts un mierīgs, visdrīzāk viņš vienkārši ir trokšņains gulētājs. Savukārt kluss bērns, kurš elpo pārāk ātri, ievelk starpribu vietas vai atsakās ēst, ir jāapskata ārstam.

Galvenais, kas jāatceras nogurušiem vecākiem

Zīdaiņi spēj radīt pārsteidzoši daudz skaņu - no šņākšanas un pīkstieniem līdz ikšķiem un miegainai stenēšanai. Vairums no tām ir dabiska daļa no dzīves ar mazu cilvēku, kuram ir šauri elpceļi un vēl nenobriedusi elpošanas sistēma. Periodiska elpošana, reizēm dzirdama krākšana, ikšķi un īsa grunčēšana miegā bieži ir normas variants.

Taču pastāvīgu sēkšanu, stridoru, nepārejošu klepu, rejošu klepu un grunčēšanu ar katru elpu nevajadzētu ignorēt. Vecāki savu bērnu pazīst vislabāk. Ja skaņa ir citāda, kļūst izteiktāka vai bērnam elpot šķiet grūtāk, konsultējieties ar mediķi. Tā nav panika. Tā ir rūpīga vecāku attieksme un prasme atpazīt bīstamu elpošanu zīdainim.