Kā tikt galā ar vainas sajūtu pret vecāko bērnu pēc jaundzimušā

Ja ģimenē ienāk mazulis, reizēm līdzi nāk arī pārsteidzoši spēcīga vainas sajūta. Tu vari bezgala mīlēt jaundzimušo un vienlaikus skumt pēc bērna, kurš pirmo reizi padarīja tevi par mammu. Varbūt jūties vainīga, kad vecākajam bērnam jāgaida, kamēr baro mazuli, kad neesi aizgājusi uz skolas pasākumu vai kad līdz pusdienlaikam jau sešas reizes esi pateikusi: „Pēc minūtes.”

Tā ir vainas sajūta pret vecāko bērnu, un tā ir daudz izplatītāka, nekā mammas mēdz atzīt.

Tas nenozīmē, ka tu pirmo bērnu mīli mazāk. Tava ģimene ir mainījusies, uzmanība jādala, un sirdij vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai ikdienai.

Kāpēc pēc mazuļa piedzimšanas rodas vainas sajūta

Tava uzmanība vairs nav tikai vecākajam bērnam

Kādu laiku vecākajam bērnam bija gandrīz visa tava uzmanība. Tu zināji viņa dienas ritmu, jokus, iecienītākās uzkodas un to, kas palīdz nomierināties. Tad piedzima mazulis, kurš visu diennakti jābaro, jāņem rokās, jāmaina un jānomierina.

Šīs pārmaiņas var būt ļoti smagas. Tu fiziski esi kopā ar vecāko bērnu, bet domās skaiti, kad mazulis pēdējo reizi ēda, vai klausies, vai viņš nesāk raudāt. Šāda uzmanības dalīšana starp bērniem ir viens no sarežģītākajiem agrīnās vecāku lomas posmiem. Pat parasta vakara pasaka var šķist citāda, ja jaundzimušais guļ tev uz krūtīm un tu tikai cer, ka viņš nepamodīsies.

Arī vecākais bērns pārmaiņas pamana. Viņš var kļūt pieķērīgāks, skaļāks, prasīgāks vai pēkšņi atgriezties pie uzvedības, no kuras jau bija izaudzis. Vainas sajūta un greizsirdība starp bērniem nenozīmē, ka ģimenē kaut kas ir nogājis greizi. Bieži bērns tā pasaka: „Vai es šeit joprojām esmu svarīgs?”

Tu apsolīji, ka nekas nemainīsies

Pirms dzemdībām tu, visticamāk, mierināji gan bērnu, gan sevi ar vārdiem: „Es vienmēr būšu tev blakus” vai „Nekas nemainīsies.” Šādi solījumi parasti dzimst no mīlestības. Taču pēc mazuļa piedzimšanas tie var sākt sāpēt, jo patiesībā ir mainījies ļoti daudz.

Tu vairs nevari piedāvāt tikpat daudz nepārtraukta laika. Ne vienmēr vari atbildēt uzreiz. Daži plāni tiks atcelti, un tu, iespējams, biežāk nekā iepriekš teiksi „nē”.

Centies uz šo pirms mazuļa doto solījumu neskatīties kā uz līgumu, kuru esi pārkāpusi. Saudzīgāks skaidrojums būtu šāds: ģimene ir mainījusies, bet jūsu saikne nav pazudusi. Tavs uzdevums nav precīzi atkārtot pirmā bērna dzīves pirmos gadus. Tev jāpalīdz vecākajam bērnam justies droši jaunajā ģimenes ikdienā.

Tu salīdzini šo laiku ar pirmā bērna pirmo gadu

Tu atceries pirmo gadu kopā ar vecāko bērnu. Toreiz, iespējams, bija gari apskāvieni, nesteidzīgi rīti un stundas, kurās vēroji, kā viņš atklāj savas rokas, balsi un apkārtējo pasauli. Tagad ar jaundzimušo rokās tu vienlaikus palīdzi pildīt mājasdarbus, gatavo vakariņas vai atbildi uz steidzamu jautājumu par dinozauriem.

Šāds salīdzinājums var likt atšķirībai izskatīties pēc tavas neveiksmes. Tā nav neveiksme. Šoreiz tu audzini bērnu citos apstākļos. Arī tu pati vairs neesi tā pati mamma, un jūsu ģimene nav tā pati ģimene.

Tas ir īpaši svarīgi brīžos, kad šķiet neiespējami sadalīt uzmanību starp bērniem. Taisnīgums nenozīmē vienādu minūšu, rotaļu vai piedzīvojumu skaitu katram bērnam. Tas nozīmē pamanīt katra vajadzības, atgriezties pie bērna, ja viņš ir palicis bez uzmanības, un radīt uzticamu piederības sajūtu.

Sociālajos tīklos redzama tikai izskaistināta ģimenes dzīve

Fotogrāfija, kurā smaidīga mamma lasa priekšā diviem bērniem, var īpaši sāpēt brīdī, kad tu tikko esi pabarojusi mazuli pie izlietnes un skaļi mudinājusi vecāko bērnu uzvilkt kurpes. Internetā ģimenes bieži izskatās mierīgas, pateicīgas un vienmēr sirsnīgi savienotas. Desmit minūtes pirms bildes uzņemšanas neviens neredz.

Sociālie tīkli parastu pēcdzemdību nogurumu var pārvērst par šķietamu pierādījumu tam, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Vari nodomāt: „Visas pārējās ar to tiek galā labāk.” Taču tu neredzi steigā apēstās brokastis, asaras, neveiksmīgas vakara rutīnas un strīdus par kurpju uzvilkšanu.

Ja kādi konti tev liek justies nepietiekamai, tos droši vari apklusināt vai pārstāt tiem sekot. Meklē godīgus, ikdienišķus stāstus. Tev nav vajadzīgi vēl citi pierādījumi, ka mātes dzīve var izskatīties skaista. Ir vajadzīgs atgādinājums, ka arī haotiska, nogurusi un mīlestības pilna ikdiena ir normāla.

Kad vainas sajūta var palīdzēt

Ne katra vainas sajūta ir jāaizdzen. Neliela, konkrēta vainas sajūta var kļūt par signālu. Tā var norādīt, ka vecākais bērns jau kādu laiku meklē kontaktu, ka esi aizmirsusi par apsolītu nodarbi vai ka visai ģimenei vajadzīga neliela pauze.

Noderīga vainas sajūta ir konkrēta un pārvēršama rīcībā. Tā var izklausīties šādi:

• „Pēdējā laikā vakaros esmu pārāk izklaidīga.”
• „Šonedēļ bērns jau trīs reizes ir lūdzis laiku tikai mums abiem.”
• „Es sadusmojos un runāju pārāk asi. Es gribu to labot.”

Kad saproti, uz ko šī sajūta norāda, izdari vienu nelielu, paveicamu lietu. Apsēdies blakus bērnam uz piecām minūtēm. Atvainojies. Noliek telefonu malā uzkodu laikā. Palūdz partnerim parūpēties par mazuli, kamēr tu pabeidzat kopā iesākto puzli.

Tas atšķiras no vispārējas vainas sajūtas jaunajām māmiņām, kas saka: „Es nodaru savam bērnam pāri.” Šāda sajūta uzbrūk tavai identitātei un nepiedāvā nekādu nākamo soli. Savukārt godīga sevis izvērtēšana var palīdzēt sargāt laiku divatā un stiprināt attiecības.

Ko var nodarīt pārmērīga vainas sajūta

Tā var veicināt pārlieku lutināšanu un robežu trūkumu

Kad jūties vainīga, ir vilinoši visam piekrist. Vēl desmit minūtes pie ekrāna, saldumi pirms vakariņām, jauna rotaļlieta ikreiz, kad dodaties prom no veikala. Saprātīgas robežas var šķist bīstamas, jo baidies, ka bērns tās uztvers kā atraidījumu.

Bērniem vajadzīga gan sirsnība, gan skaidras robežas. Mierīgs „Nē, šodien rotaļlietu nepirksim” neatceļ tavu mīlestību. Tieši paredzamas robežas var palīdzēt bērnam justies drošāk laikā, kad ģimenē viss ir mainījies.

Tu vari atzīt bērna vilšanos, neatsakoties no sava lēmuma: „Tu ļoti gribēji šo rotaļlietu. Ir grūti aiziet no veikala bez tās. Tomēr šodien mēs to nepirksim.” Tuvība nenozīmē, ka visu laiku jāizdabā.

Tā var radīt aizvainojumu

Mēģinājums visu pārmērīgi kompensēt prasa daudz spēka. Ja katru brīvo minūti velti tam, lai pierādītu vecākajam bērnam, ka viņš nav aizmirsts, vari kļūt pārgurusi un aizvainota. Var gadīties, ka klusībā vaino mazuli par to, ka viņam tevi vajag, vai vecāko bērnu par to, ka viņš meklē papildu uzmanību.

Šādas sajūtas var nobiedēt. Tās nepadara tevi par sliktu mammu. Bieži tās liecina, ka tev jānes pārāk liels slogs ar pārāk mazu atbalstu. Vainas sajūta, kas neatstāj vietu atpūtai, nepasargā bērnus. Tā izsmeļ cilvēku, no kura bērni ir atkarīgi.

Tā var likt izlikties laimīgai

Dažām mammām šķiet, ka jāizskatās sajūsminātām par katru pārmaiņu ģimenē. Tu vari runāt mākslīgi priecīgā balsī, slēpt skumjas un teikt vecākajam bērnam: „Tas taču ir brīnišķīgi!”, pat ja patiesībā sēro pēc agrākā ģimenes ritma.

Bērniem nav vajadzīga mamma, kura vienmēr ir priecīga. Viņiem vajadzīga emocionāli godīga mamma, kura joprojām ir droša un mīloša. Tu vari teikt: „Es ļoti mīlu mazuli, bet šodien esmu nogurusi” vai „Es priecājos, ka tu esi kopā ar mums, bet man pietrūkst mūsu mierīgo rītu.”

Šāda atklātība ļauj arī bērnam pieņemt savas pretrunīgās sajūtas.

Kā rīkoties un labot attiecības ikdienā

Izmanto īsus, godīgus teikumus

Lai nomierinātu vecāko bērnu pēc mazuļa piedzimšanas, nav vajadzīga gara runa. Bieži vislabāk palīdz vienkārši un patiesi vārdi. Šie ir īsi godīgi teikumi vecākajam bērnam, ko vari izmantot ikdienā:

• „Man arī pietrūkst mūsu mierīgo rītu.”
• „Tev bija jāgaida, kamēr es baroju mazuli. Es to pamanīju.”
• „Es ar tevi runāju pārāk asi. Piedod.”
• „Mazulim mani šobrīd vajag, un arī tev esmu vajadzīga.”
• „Tu drīksti dusmoties uz mazuli. Es palikšu tev blakus.”
• „Tu joprojām esi mans bērns, un tev šeit vienmēr ir vieta.”

Centies nesolīt, ka turpmāk nekad netiksi pārtraukta. Labāk piedāvā to, ko patiešām vari izdarīt. „Kad nomainīšu mazulim autiņbiksītes, mēs desmit minūtes pasēdēsim kopā” skan drošāk nekā „Es visu dienu spēlēšos ar tevi.”

Izveido mazus rituālus, kurus vari atkārtot

Lieli izbraucieni ir jauki, taču jaundzimušā pirmajos mēnešos tos var būt grūti regulāri īstenot. Mazie rituāli bieži ir daudz nozīmīgāki, jo bērns var uz tiem paļauties.

Vari izmēģināt:

• Piecu minūšu apskāvienu pirms mazuļa rīta ēdienreizes.
• Īpašu rokasspiedienu, atvadoties pie skolas vai bērnudārza.
• Vienu pasaku katru vakaru, ko izvēlas vecākais bērns.
• Tēju un maizīti kopā, kad mazulis ir aizmidzis.
• Ikdienas sarunu: „Pasaki vienu labu un vienu grūtu lietu.”
• Īsu pastaigu apkārt kvartālam tikai kopā ar vecāko bērnu.
• Desmit minūtes rotaļu uz grīdas, kamēr mazulis droši atrodas tev blakus.

Ja vēlies, šo laiku vari nosaukt par „mūsu īpašo laiku”, taču nepārvērt to par vēl vienu uzdevumu, kas katru dienu jāizpilda perfekti. Dažās dienās tās var būt tikai trīs minūtes gaitenī. Svarīgāka par ilgumu ir paredzamība.

Ļauj pastāvēt arī negatīvām sajūtām

Kad vecākais bērns saka: „Es ienīstu mazuli”, dabiska reakcija ir steigšus iebilst: „Tā nedrīkst teikt, tu taču mīli mazuli!” Šāda atbilde ir saprotama, tomēr tā var likt bērnam savas sajūtas slēpt.

Labāk vari teikt: „Tu gribētu, lai atkal esam tikai mēs abi. Tu drīksti dusmoties. Es neļaušu tev nodarīt pāri mazulim, bet es tevi uzklausīšu.”

Sajūtas nav pavēles rīkoties. Bērns var būt greizsirdīgs, nikns vai bēdīgs, vienlaikus nevienam nekaitējot. Skaidri nosaki robežas uzvedībai, bet atstāj vietu emocijām. Tas ir svarīgi arī, domājot par to, kā tikt galā ar vainas sajūtu. Tev nav jāpasargā bērns no pilnīgi katras nepatīkamas sajūtas.

Partneris un atbalsta loks: daliet emocionālo slodzi

Mamma bieži kļūst par visas ģimenes emocionālo koordinatori. Tu atceries, kuram vajag apskāvienu, kurš ir satraukts, kāds solījums dots un vai vecākais bērns, tavuprāt, jūtas labi. Šis neredzamais darbs var pastiprināt vainas sajūtu pēc dzemdībām.

Pasaki partnerim vai tuviniekiem konkrēti, kas tev vajadzīgs. „Vai vari sestdien noorganizēt stundu, ko pavadīšu viena ar Tomu?” ir vieglāk īstenojams lūgums nekā „Man vajag vairāk palīdzības.” Partneris var parūpēties par mazuli, kamēr tu dodies pastaigā ar vecāko bērnu, vai pārņemt vakara rutīnu, lai tu vari atpūsties, neuzraugot visu arī domās.

Palīdzēt var arī vecvecāki, draugi, kaimiņi un vietējās ģimeņu kopienas. Kāds var aizvest bērnu uz skolu vai bērnudārzu, atnest vakariņas vai pieskatīt jaundzimušo, kamēr tu mierīgi nomazgājies. Palīdzības pieņemšana nenozīmē, ka netiec galā. Tā ir viena no iespējām, kā ģimene tiek galā kopā.

Tu neesi neveiksminiece tāpēc, ka tev vajadzīgs atbalsts. Atpūtusies un atbalstīta mamma biežāk spēj būt pacietīga, atvainoties un veidot patiesu kontaktu. Tev nav vienai jānes visa ģimene.

Kad vainas sajūta var liecināt par psihiskās veselības grūtībām

Parasta vainas sajūta parasti nāk un pāriet, īpaši pēc negulētas nakts vai grūtas dienas. Meklē profesionālu palīdzību, ja tā ir pastāvīga, nomācoša vai saistīta ar bezcerību, panikas lēkmēm, emocionālu nejūtīgumu, izteiktu trauksmi vai uzmācīgām domām.

Pēcdzemdību depresija un trauksme reizēm slēpjas aiz ļoti konkrētas domas: „Es esmu slikta mamma savam pirmajam bērnam.” Tev var šķist, ka esi vecākajam bērnam nodarījusi neatgriezenisku kaitējumu, pat ja ikdienā par viņu rūpējies ar mīlestību un uzmanību. Var būt grūti atpūsties, jo prātā atkal un atkal atkārtojas katra kļūda.

Aprunājies ar ģimenes ārstu, vecmāti, ginekologu, psihologu vai perinatālās psihiskās veselības speciālistu. Latvijā neatliekamā medicīniskā palīdzība ir pieejama pa tālruni 113, bet vienotais ārkārtas palīdzības numurs ir 112. Ja jūties tūlītēji apdraudēta vai baidies, ka vari nodarīt pāri sev vai kādam citam, meklē palīdzību nekavējoties.

Ir iespējams saņemt palīdzību, ja vainas sajūta ir savijusies ar depresiju vai trauksmi. Ārstēšanās nenozīmē, ka tu savus bērnus mīli mazāk. Tā ir rūpe par tevi un visu ģimeni.

Jūsu saikne joprojām veidojas

Mazuļa ienākšana maina vecākā bērna ikdienu, taču tā neizdzēš jūsu kopīgos gadus, rituālus un atmiņas. Jūsu attiecību kvalitāti nenosaka nevainojama pacietība vai vienāds uzmanības minūšu skaits. Saikne aug ikdienišķos atgriešanās brīžos: atvainošanās pēc kliegšanas, roka, ko satveri autostāvvietā, un vakara pasaka, ko tomēr izdodas izlasīt pēc haotiskas dienas.

Kad vainas sajūta pret bērnu kļūst pārāk smaga, apstājies un pajautā sev: „Ko šī sajūta man liek pamanīt?” Tad izvēlies vienu mazu soli attiecību labošanai, nevis sodu sev. Apsēdies tuvāk. Pasaki patiesību. Izturi mazu solījumu.

Tieši tā dzīvē izskatās atbilde uz jautājumu, kā samazināt vainas sajūtu. Nevis kļūt par nevainojamu mammu, bet atkal un atkal būt pietiekami klātesošai, kamēr visa ģimene mācās mīlēt savu jauno ikdienu.